Tehnoloģijas traucē socializācijai?

Maz būs tādu cilvēku, kas šobrīd savu dzīvi var iedomāties bez mobilā tālruņa, ko pilnīgi droši var uzskatīt par teju vai ejošāko tehnikas vienību. Ir tik ierasts nu jau nelielo izmēru sakaru rīku izmantot ne tikai zvanīšanai, bet arī īsziņu rakstīšanai un saņemšanai, komunicēšanai interneta vide un cita veida izklaidēm. Taču izrādās, ka šī tehnoloģiskā lieta, vismaz pēc garīdznieku domām, nes līdzi arī kādu draudu.
E-pasta vēstuļu un mobilā telefona īsziņu rakstīšana, ja tā notiek pārmērīgi, veido seklas attiecības, vājina tradicionālās socializācijas prasmes, līdz ar to radot riskus sabiedrības funkcionēšanai, uzskata Anglijas un Velsas katoļu garīgais līderis, Vestminsteras arhibīskaps Vinsents Nikolss. Saziņa teju tikai ar mobilā telefona īsziņām vai e-pasta vēstulēm nozīmē to, ka "mēs kā sabiedrība zaudējam spējas veidot personīgu komunikāciju, kas ir nepieciešama, lai dzīvotu kopā un veidotu kopienu," brīdina arhibīskaps. Pārmērīga elektronisko komunikāciju tehnoloģiju lietošana dehumanizē, noved pie sociālo iemaņu zaudēšanas un tā, ka cilvēks nespēj saprast otra cilvēka noskaņojumu, sekojot viņa ķermeņa valodas paustajām zīmēm.
Tāpat garīdznieks uzskata, ka jaunieši vairs nemāk iepazīties vienkārši tāpat, jo tas tiek aizstāts ar saziņu internetā un dažādiem sociāliem tīkliem, kuru sabrukšana var novest pie vairāku simtu tūkstošu cilvēku iegrimšanas dziļā depresijā.
Šķiet, ka tipiski cilvēcei, esam krituši no vienas galējības otrā - agrāk cilvēki pazina ne tikai savus kaimiņus, bet arī teju vai visa ciema iemītniekus, taču tagad visbiežāk vairs nezinām, kas dzīvo kāpņu telpā pretējās durvīm. Var jau saprast - problēmas nospiež un kāda tur vairs socializācija, tomēr - vai dalīta bēda nav pusbēda?
Nebūt negrasos ieslīgt moralizēšanā par to, kā cilvēkiem jādzīvo, tikai gribētos, lai, ejot pa ielu, pretimnācēji uzsmaidītu, nevis drūmi sabozušies turpinātu savu ceļu, lai tad, kad kāds sauc palīgā, dzirdīgas ausis atrastos un, nokļūstot nelaimē, mācētu viens otram pasniegt palīdzīgu roku, jo nekad nevaram zinām, vai paši nenonāksim situācijā, kad palīdzība būs nepieciešama.

Komentāri (0)