Reiz sensenos laikos... (207)

Tie, kuri baudījuši vecās konsoles Sega Mega Drive spēļu klāstu, iespējams, atceras The Lost Vikings. Tā stāstīja par citplanētiešu nolaupītiem trīs vikingiem, kas cenšas nokļūt atpakaļ mājās, pārvarot līmeņu dizaneru radītos šķēršļus. Katrs vikings ar savām unikālajām prasmēm viens otru papildināja, lai atrisinātu mīklas. Pazudušos vikingus visbiežāk piemin, lai raksturotu galveno ideju somu studijas Frozenbyte spēlē Trine.

Par Trine sauc neskaidras izcelsmes artefaktu, kas uzmeklējis iepriekš minētos varoņus un radījis starp tiem mistisku saikni. No kurienes tas viss tā noticis, paskaidrots netiek, varbūt, ja nebūtu palaidis garām pirmo daļu, zinātu vairāk. Sižets šāda tipa spēlēs parasti nav būtisks, un arī šeit tas kalpo vien tam, lai radītu vispārīgu kontekstu notiekošajam. Kopumā stāsts ir ieturēts labestīgi naivā manierē, brīžiem ievijot naivu humoriņu, kas savā ziņā pat liekas nedaudz atsvaidzinoši pēc visiem nopietnajiem cilvēces glābšanas pasākumiem. Varoņi ir satikušies, un dodamies piedzīvojumā, lai izdibinātu, kāpēc karaļvastī apkārt klaiņo goblini, mežos aug lielas sēnes un ķirbji vai ceļu aizsprosto milzīgs gliemezis un mūs uzrunā runājoša puķe.

Iepazīsimies pamatīgāk ar mūsu varoņiem. Burvi sauc Amadejs, viņš prot pārvietot dažādus objektus pa gaisu, ieskaitot goblinus, kurus pēc tam var iemest ūdenī, skābē vai vienkārši nomest no grūti sasniedzamas vietas, tāpat burvis var uzburt un materializēt dažas kastes vai dēļus, kas ir vitāli svarīgi šķēršļu pārvarēšanā. Nekāds dižais kauslis viņš nav, jo šis gods pieder Pontiasam – bruņiniekam, kas ar savu vairogu var atvairīt sitienus un lidojošas bultas, bet ar zobenu vai āmuru kapāt ienaidniekus, kā arī satricināt dažus aizsprostojumus. Un beidzamā no varoņiem ir Zoja – zagle, kas šauj bultas no loka un ir apveltīta ar pieāķējamu virvi, kas ļauj viņai iekārties koka virsmās un šūpojoties pārvietoties telpā. Daļu no iespējām vēlāk var attīstīt par iegūtajiem punktiem, piemēram, Zojai piešķirot sasaldējošas bultas vai Pontiasam metamu āmuru. Atšķirībā no vikingiem Trine varoņi neatrodas līmenī vienlaicīgi (ja vien nespēlējat ar kādu kopā), bet maģiski mainās, nospiežot attiecīgu pogu. Un tos drīkst samainīt pēc sava brīva personīgā ieskata.

No spēlētāja tiek prasīta gan izdoma mīklu risināšanā, gan pirkstu veiklība to izpildē. Prasības nav augstas, taču bez ilgākas aizķeršanās šur tur neiztikt. Spēles pamati tiek paskaidroti labi, bet sarežģītākās vietās var nākties nedaudz pamocīties, kamēr saproti, ka, lūk, arī tā var izdarīt. Runa nav tik daudz par pašām mīklām, kā par šo mīklu mehāniku. Kā pārsteidzošs atklājums man sķita, ka burvis var palēkties pats uz sava gaisā radītā dēļa. It kā vienkārši, bet, kamēr tas nav redzēts, ilgi var neizdomāt. Šķēršļus/mīklas parasti var pārvarēt vairākos veidos, nevis tikai vienā pareizajā, kas nozīmē, ka, kaut kur iesprūstot, arī būs radoši jāpastrādā un japārbauda vairāki varianti, nevis tikai bezspēcīgi jāveras ekrānā. Ik pa laikam, nonākot kādā punktā, sākas kaujas, kad uzbrūk vairāki goblini vai citi radījumi. Kautiņi šeit ir vienkārši – pamatā action bez īpašas taktikas –, bet kā tādi tie realizēti tīri pieņemami. Un ir arī samērā vienkārši bosi.

Spēlē pasakas noskaņu visvairāk rada vizuālais tēls, kas ieturēts košās krāsās un ir ļoti rūpīgi nostrādāts. Nekas tehniski iespaidīgs šeit nav, taču līmeņu noformēšanai mākslinieki ir piegājuši ar lielu centību. Pat visā spēlē nav iespējams atrast tādu vietu, kas nebūtu piepildīta ar visādām sīkām un it kā nenozīmīgām detaļām. Brīžiem gan šāds košums un pārbagātība var šķist par daudz un pazust pati sevī, taču tas viss rada patīkamu pasakas sajūtu. Darbības vide mainās, mainoties līmeņiem. Mežam jāiet cauri vairākas reizes, taču tas katrreiz ir cits mežs, ar citu krāsu gammu un savu individualitāti, tāpat jāiet pāri sniegotam apvidum, tropiskai salai un cauri pazemes ejām. Arī mūzika ir labā līmenī un atbilst kopējam stilam.